Krupīšu dzīve
Zaļais krupis ir viens no krāšņākajiem Eiropā dzīvojošajiem krupjiem, kurš nereti apmetas arī cilvēku tuvumā. Latvijā sastopams diezgan reti, taču izplatības reģionos labprāt dzīvo gan parkos, gan ūdenstilpju tuvumā, gan sastopams pilsētvidē, vasaras vakaros medījot kukaiņus ielu laternu gaismā.
Zaļais krupis (Bufotes viridis) iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.
Izskats: mugura pelēka vai olīvzaļa, ar labi izteiktiem tumšzaļiem plankumiem un uz sāniem ar sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez plankumiem. Tēviņiem zaļie plankumi ir izteiktāki kā mātītēm, taču abiem dzimumiem tā tumšzaļā krāsa ir neizsakāmi skaista.
Es jau esmu iepriekš minējusi, cik priecīgu mani dara dabas tuvums un tās attiecības starp mums un dabu. Senāk manā lauku apvidū zaļo krupju bija daudz. Veltas tante (90 g.v.) stāsta gan par savvaļas puķu pļavu un mazo upīti, kurā ķēra līdakas, gan par dzīvo radību, ko atceras no jaunības. Laiks un cilvēks izmainīja vidi un, intensīvās lauksaimniecības rezultātā, mainījās upe, pļava kļuva par kviešu lauku, izzuda gan krupji, gan putni, gan ziedi. Nepārprotiet mani, es saprotu, ka pārtikas audzēšana ir svarīga un bizness ir svarīgs, bet, sākot dzīvot šajās mājās, savas, meitas un mūsu suņa veselības labā mēs tomēr izlēmām par labu ganību pļavai...
Gadiem ejot un pa solītim un pavisam pamazām atgriežas dzīvā radība. Zaķi, āpši, jā, ūdensžurkas, stirnas…. Un ne vienmēr tas ir ērti – žurkas rok, āpši rok, stirnas un zaķi apgrauž kokus (īpaši garšo etiķkoku jaunie dzinumi), krūmi un kazenes aug upītes krastā kā mežoņi un ir vesela rinda neērtību un izmaksu… Runājot vēl par pļavu – saprotams, ka atgriežas nezāles – usnes, nātres, pienenes, tās izskats visas vasaras sezonā nebūt nav romantiska pasaka..
Bet bites san pienenēs un baltajā āboliņā, ķīvītes ligzdo, dārzā viesojas pelēkie strazdi un stārķi ar interesi apstaigā pļavas slapjākās vietas un ienāk arī pašā pagalma vidū, es gaidu, kad meža baložiem kaimiņos ievāksies lakstīgalas un suns no rīta līdz vakaram rok pļavā. Darbiņš viņai tāds, ziniet.
Liels bija mans pārsteigums, kad pagājušajā gadā manu siltumnīcu par mājvietu izvēlējās Džonijs- Zaļais krupis. Kaut kad es iedomājos, pakonsultējos, palasījos, ka viņam siltumnīcā varētu nepietikt mitruma, tur tomēr diezgan sauss un karsts. Noliku tad vienas dobes malā tādu māla šķīvi ar ūdeni un māla poda lauskas un veca koka bluķīša daļu/dobumu.
Rudenī krupīšu skaits bija palielinājies - bija jau 3 zaļie un viens parastais krupis.
Šopavasar – to ir daudz. Kad ieeju siltumnīcā, jāskatās, kur likt kāju, čab visās malās. Bļodā bieži mērcējas 2-6 gabali vienlaicīgi, dobēs ierušinājušies viņi gaida kukaiņus un es vairs nesabīstos, kad nez no kurienes man kāds uzlec virsū.
Es vairs nespēju viņus atšķirt un nezinu, vai un kurš no tiem ir Džonijs, bet viņi ir mani draudziņi, jo medī visus tos kukaiņus un kāpurus, kurus es īsti negribu siltumnīcā redzēt.
Jau pagājušogad ar Mr.Lielisko jokojām, ka jāuzliek kamera, lai var pavērot viņu dzīvi. Nu beidzot tas ir darīts!
Kad vērot krupjus?
Dienas vidū saulainā laikā tie mēdz tupēt ūdens bļodā vai pie tās, sildās uz bluķīša. Naktī, pēc tumsas iestāšanās, mērcējas bļodā un šiverējas savos darbiņos. Starp citu – tie ļoti amizanti pārvietojas.
Vienīgās neērtības – man visas dobes izrušinātas mazās bedrītēs un regulāri zeme no augstajām dobēm pa apakšu ir izvilka ārā. (Sākumā domāju, ka to dara peles, bet tad atklāju, ka tas ir krupīšu nedarbs.) Zemi pieberu atpakaļ, dobes sen jau kā neroku un vecos augus arī atstāju dabiski satrūdēt. Tā nu mēs mēģinām cieņpilni sadzīvot, es gaidu, kad atkal dzirdēšu krupju dziesmas, krupji gaida jauno baseiniņu.
Laipni lūdzu bezmiega naktīs un trauksmes brīžos ielūkoties Zaļo krupju dzīvē manā siltumnīcā.