Raženu redīsu noslēpumi

Viena no brīnišķīgākajām lietām, kuru audzēt pašam, pilnīgi noteikti ir redīsi!

Atzīšos, ka ilgu laiku redīsi man šķita kā neiespējamā misija, jo, cik atceros no bērnības – tie mūždien bija sīvi, stiegraini un sīksti un sajūsmu manī neizraisīja. Arī pirmos gadus mūsu lauku mājās turējos no tiem pa gabalu, vien reizumis diedzējot asnus sviestmaizēm. Bet tad, kad jaunajā siltumnīcā tiku pie savas pirmās augstās dobes, izlēmu – jāmēģina!

Tā nu redīsi kļuva par neatņemamu pavasara dobju iemītnieku, tie ir paši pirmie, kurus sēju, un varu godīgi teikt, ka nekādas raķešu zinātnes vai kvantu fizikas te, izrādās, nav! Te tad tie punkti, kas man šķiet vissvarīgākie kraukšķīgu redīsu iegūšanai.

Augsne

Redīsiem patiks viegli un vienmērīgi mitra, irdena un auglīga augsne, tāpēc es tiem atvēlu pašu foršāko dobi ar vislabāko augsni un pirms sēšanas augsnē ierušinu gan kompostu, gan kādus kompleksos minerāļus. Redīsi aug ātri un tas nozīmē, ka ražas iegūšanai barības vielas ir ļoti svarīgas (jo nabadzīgā zemē vienkārši nekas neaugs).

Šķirne

Mūsdienās ir pieejamas daudz un dažādas versijas un variācijas – gan šķirņu, gan krāsu, gan dažādu sēklu ražotāju ziņā. Es izvēlos profesionālās sēklas, jo tās mani nekad nav pievīlušas (no "Mārupes sēklām" patīk Kaspar F1 un Diego F1, šogad mēģināšu arī Filipar F1, kurām ir vēl īsāks augšanas laiks).

Iesaku izvēlēties kādu vissezonas šķirnes, jo tās var audzēt gan agrā pavasarī, gan vasarā, gan rudens ražas iegūšanai. Es izvēlos arī tādas šķirnes, kuras ir ātraudzīgas – jo kuram gan pavasarī pacietība gaidīt tos ilgos redīsus… :)

Sēšana

Zemei jābūt iesilušai, mitrai, uzrušinātai. Dobi izlīdzinu un ar pirkstu vai koka karotes kātu ietaisu mazas bedrītes, aptuveni 2 cm dziļas, ar 7-10 cm lielām atstarpēm citai no citas. Un tā “sabakstu” visu dobi! Un redīsu sēkliņas pa vienai lieku dobītēs un rušinu ciet. Šis ir fakts, par kuru citi brīnās, bet es redīsus nesēju vadziņās jau gadiem….  Šādi es neizniekoju nevienu sēklu, redīsi uzreiz ir izretināti, nav kārdinājuma sēklas vnk “iebērt” vadziņā. Cik sēkliņas iesēju, tik redīsu man izaug – ļoti patīk, kad tā ir, ļoti!

Gaisma un augsnes temperatūra

Lai gan redīsi ir aukstumizturīgi, esmu guvusi arī mācības… esmu mēģinājusi siltā ziemā sēt redīsus jau janvārī. Likās, ka gaisā siltuma pietiek,  bet – zeme tomēr bija atdzisusi. Saules un gaismas janvārī arī  īsti vēl nav… redīsi gan izdīga, bet nīkuļoja un negribēja augt…. Sedzu ar agrotīklu, laistīju ar siltenu ūdeni – nekas tur nesanāca. Toties, parādoties pirmajām saulainajām dienām februārī, blakus dobē iesēju nākamo tūri un tie izšāvās no zemes zaļi, priecīgi un sprigani!

Gaisma ir ļoti, ļoti svarīgs punkts, svarīgāks, manuprāt par temperatūru. Kad ir saule, tad būs redīsi, bet no salnām un aukstuma redīsus pasargāt var pārsedzot ar agrotīklu un tie iztur diezgan nopietnu aukstumu.

Laistīšana

Maigu, kraukšķīgu, sulīgu un neizkurtējušu redīsu noslēpums ir laistīšanas regularitātē.

Jālaista vienmērīgi, kā mitrinot, bet vismaz 2 reizes dienā. Man laistīšanas šļūtenei uzgalim ir tāds kā smalkas dušas režīms un redīsiem dikti tā duša patīk! Zeme nekad nedrīkst izžūt pilnībā, bet redīsi nedrīkst būt arī peļķē.

Kas vēl ir labs šādā vienmērīgā laistīšanā - laistīšana pasargā redīsus arī no spradžiem, kuriem redīsu zaļās lapiņas ir īsta delikatese, bet mitras lapas gan viņiem ne pārāk…