Zinu, ka daudzi gaidīja šo stāstu, bet es ilgi nevarēju atrast sevī to sajūtu “ir īstais brīdis”, lai padalītos. Sajūta kopumā tāda, it kā grasītos publicēt kailfoto. Bet šobrīd, kad Oranžērija pārdzīvojusi pagājušās vasaras +32, rudens vētras, ziemas -25, sniegu, lietu, t maiņas un arī vairākas viesības dažādos apstākļos, šķiet, ir vērts beidzot saņemt drosmi un publicēt. Un, protams, ik pa laikam saņemu arī dažādus tehniskus jautājumus no saimniekiem, kuri šobrīd būvē savus sapņu namiņus.

Drāma 3 daļās ar vērtīgām dzīves mācībām un laimīgām beigām - tas kopumā visprecīzāk raksturos šo stāstu par to, kā mēs būvējām mūsu mazo sapņu Oranžēriju. Jā, šie nebūs īsi raksti, bet apsolu, ka katram teikumam  stāstā kaut kur būs atbilde un pamatojums.

Lai arī šis DIY projekts sākās kā pavisam nevainīgs un naivs sapnis (mapīte Pinterestā), beigās tas izvērtās par otru dārgāko, sarežģītāko un laikietilpīgāko projektu, kādu savā dzīvē esam darījuši (līdz šim). Lai cik neprātīgi un grūti tas kādos brīžos bija (piedzīvojot un izdzīvojot gan sviedrus, gan asaras, gan morālu, gan, protams, arī fizisku nogurumu), tas absolūti bija tā vērts.

Kā jau teicu, sākās viss absolūti nevainīgi, ar gadiem ilgu, klusu domu, ka mūsmājās vajadzētu kādu foršu vietiņu, kur vakaros pasēdēt, patverties no lietus, no vēja un vienkārši baudīt ainavu un kopābūšanu.

Dzīvojot šai mājā nu jau 15 gadus (un pa ceļam piedzīvojot visādus DIY palešu dārza mēbeļu risinājumus), skaidri zinājām, ka lapenes un guļbaļķu risinājumi mums nepatīk, terase mums nederēs un nekas no līdz tam brīdim redzētā, apbraukājot Latviju, tā īsti un līdz galam mums nepatika, bijām šo domu nolikuši vistālākajā prāta stūrītī līdz “labākiem laikiem”. Un tad tālajā 2016./2017.gadā žurnālā ieraudzīju kā par atpūtas vietu pārveidota veca siltumnīca, atcerējos, kā reiz bērnībā Jāņus svinējām mammas draudzenes stikla siltumnīcā, lūk, šī doma gan man “aizķērās”.

Pirmkārt - pavasaros to mierīgi varētu izmantot par stādu audzēšanas vietu (jo ir viens brīdis, kad siltumnīcā aug salāti, daļa dobju vēl tiek ielabota un tie stādu podiņi tad tiešām traucē). Otrkārt, visos drēgnajos laikapstākļos, tā ir izcila pasēdēšanas vietiņa, kas atbilst visiem manis iepriekš minētajiem kritērijiem, īpaši tam, ka jāpaslēpjas no vēja, kurš pāri līdzenajiem Zemgales laukiem mēdz ieskrieties ne pa jokam. Treškārt, gan vizuāli, gan filozofiski, mūsu ainavai šis ļoti labi piestāvētu.

Kaut kādā brīdī sāku krāt šos stikla namiņu risinājumus pinterest mapītē, tad veicu mazo cenu izpēti, lai saprastu, ka šis jebkurā gadījumā būs sarežģīti un  (īpaši gatavie risinājumi ) arī ļoti, ļoti dārgi UN mums tiešām ir daudz citu prioritāšu.

Šeit pieļaušu mazu atkāpi no pamatstāsta, lai pieminētu, ka šim visam pa vidu mūsu ģimene piedzīvoja traģisku laiku, kurš ļoti skaidri pamācīja, ka, gaidot brīdi, kad dzīvi varēs baudīt, tās baudīšana var arī nepienākt. Un prioritāšu un loģisko darbu saraksts nekad nepaliks mazāks, gudrāki veidi, kā tērēt naudu arī būs vienmēr, jautājums - vai un kad ir laiks radīt kaut ko priekam… un tā, atmetot lieku liriku un “loģiskos” pamatojumus, šajā dzīves posmā mums gluži vienkārši vajadzēja būvēt ko skaistu.

Protams, stikla namiņu koncepts pasaulē ir zināms jau sen, pamazām kļuvis arvien populārāks un, es teiktu, tieši Covid laikā, sasniedza savu īsto kulmināciju. Namiņi visās Latvijas malās auga kā sēnes siltā un lietainā vēlas vasaras nogalē, taču, sekojot līdzi to tapšanai, ātri vien bija skaidrs, ka cenas šiem copy-paste risinājumiem joprojām bija ļoti augstas un kopumā tie ir industriāli risinājumi, kuriem trūkst personības… Te, protams, jāpiemin, ka mums vienkārši nepatīk vieglākie ceļi.

Bija skaidrs, ka šai idejai bija vēl jānobriest, bet paralēli, katru dienu pētīju ss.lv sludinājumu portālus, kur šad un tad meklējami risinājumi visdažādākajām dzīves problēmām.

Un 2021.gada decembrī tur nu tā bija stundas brauciena attālumā  - padomju laika metāla siltumnīca, kas saimniekiem bija kļuvusi nevajadzīga un viņu vienīgā vēlme bija, lai kāds atbrauc un to paņem. BEZ MAKSAS! Lai jūs saprastu situācijas tālāko attīstību, te jāpiemin, ka šādi piedāvājumi nav bieži, sludinājumi pazūd ātri, bieži ir tā, ka tās siltumnīcas atrodas Latvijas otrā malā. Jūs jau jūtat, uz ko tas velk?

Bija decembra nogale, laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, ārā pamatīgi mīnusi un skarbs vējš, kad ieradāmies tai pakaļ.

Mana sajūsma par “bez 5 min mūsmājās gatavs stikla namiņš” sašļuka ātri. Sākot darbu, kļūst skaidrs, ka siltumnīcas stiklus (tos nesaplēšot) izņemt ir neiespējami, jo tie ielīmēti ar tik pamatīgu silikona devu, kas īsti nepadodas mūsu vēlmei šo izjaukšanas procesu veikt ātri un kvalitatīvi. Ļoti ātri arī kļūst skaidrs, ka pats jaukšanas process arī nebūs tik veikls, kā bija ieplānots. Un te es tomēr gribu uzsvērt, ka mūsu 4 cilvēku komandā bija 3 tiešām pieredzējuši vīri ar labu aprīkojumu un bijām darbam nopietni gatavojušies… Un trakākais, ka atkāpšanās ceļa arī īsti nebija, jo saimnieki citiem gribētājiem bija atteikuši, esam uzņēmušies šo darbu un nu tas godam bija jāpaveic.

14 stundas vēlāk izjauktās siltumnīcas detaļas, sadalītas dažāda izmēra frakcijās, divās automašīnās un piekabēs cauri putenim un pa pieputināto lauku ceļu diezgan ekstrēmā gaitā ieripoja mūsu sētā, tika izkrāmētas putnu aploka malā, kur stāv joprojām…

Šeit es mazliet apstāšos, lai apkopotu drāmas pirmajā daļā saņemtās mācības:

• Pinterests un reālā dzīve ir divas dažādas lietas;

• ne viss, ko dod par velti ir jāņem;

• dzīves pieredze maksā dārgi.

Tiekamies stāsta otrajā daļā, kurā stāstīšu par to, kāpēc izjauktās metāla konstrukcijas nebija lietojamas, kādi bija Mr. Miers un Dārziņš argumenti pret ātriem un “vienkāršiem” risinājumiem un kādus lēmumus beigās pieņēmām.

Centīšos atbildēt arī uz  jautājumiem par birokrātiju, tehniskajiem risinājumiem un, protams,  izmaksām.

Trešajā un noslēdzošajā stāsta daļā padalīšos ar to, kāpēc mēs tik maz stāstījām par šo projektu gan ģimenei, gan soc. tīklos, kurš darbiņš bija visgrūtākais un ko mēs ziedojām, lai šo dabūtu gatavu. Protams, pastāstīšu arī par gūtajām mācībām, expectations vs reality un to, ko darītu citādāk.

Es neesmu ne tomātu mērču, ne kečupu, ne tomātu sulas klubiņa biedrs. Varbūt pie vainas reize, kad bērnībā pārēdos kečupmaizes… (Svaiga baltmaize, sviests, kečups. Jā, jā, mēs visādus brīnumus bērnībā ēdām, arī olas dzeltenumu sakultu ar cukuru, cukurūdeni ar rupjmaizes kubiņiem un ko tik vēl ne, par ko šodienas bērni nespēj ne iedomāties.)

Bet ja šī tomātu zupa dibinātu klubiņu, es būtu starp pirmajiem biedriem!

Pirmkārt, tā ir debešķīgi garšīga tomātu sezonā. Īpaši tad, kad tomātmaizes jau apnikušas un, šķiet, izmēģinātas visas tomātu salātu receptes pasaulē.

Otrkārt, tas ir viegli pagatavojams un ļoti garšīgs veids, kā tomātu sezonas pārpilnību saglabāt ziemai, lai lielākajā ziemas spelgonī sagaršotu vasaras svelmi un sauli, jo tieši tā garšo katra karote šīs zupas, es apsolu.

Sastāvdaļas:

Visas sastāvdaļas paredzētas vienas standarta izmēra cepešpannas daudzumam (3-4 ēdājiem).

Tomāti (tik daudz, lai noklāj cepešpannu);
1 paprika;
1 liels sīpols;
3 ķiploka daiviņas;
1 ēd.k. brūnā cukura;
Sāls;
3 vidēji burkāni;
1 bundža kokospiena;
500 ml buljona (pašu vārīta vai no kubiņa, veģetārai/vegānai versijai - dārzeņu buljonu);
Eļļa (pannas ietaukošanai, burkānu apcepšanai).

Piedevām: sačurkstināts bekons/rīvēts cietais siers/ rauga pārslas/apcepti turku zirņi/ maizes grauzdiņi/ svaigs baziliks/ u.c.

Gatavošana:

Cepeškrāsns pannu ieeļļoju, uz pannas lieku gabalos sagrieztus tomātus (mazos cherry droši var arī negriezt), gabalos sagrieztu papriku, notīrītas ķiplokdaiviņas, notīrītu, gabalos sagrieztu sīpolu, pārberu sāli un brūno cukuru.

Krāsni uzkarsē 210- 220 grādus karstu un lieku cepties līdz viss gatavs un drusciņ karamelizējies.

Pa to laiku sarīvēju burkānus, katlā apcepu zeltainus.

Pievienoju katla saturam visu pannas saturu, pieleju buljonu, lai šķidrums nosedz tomātus& co, ja nepieciešams, pievienojam vēl drusciņu sāls un cukura, bet tas pēc garšas un gaumes.

Sautēju, kamēr burkāni gatavi. Sablenderēju. Pievienoju kokospienu un uzkarsēju vēlreiz. Garšaugus, kādu asumiņu, papildus sāli, cukuru- to droši variējiet pēc savas gaumes un garšas kārpiņu pieprasījuma. Voila! Zupa gatava!

Pasniegšana: lejam smukos šķīvjos, pāri beram visas našķīgās piedevas atkarībā no noskaņojuma, gaumes, izdomas un ēdam to vasaras garšu nost!

Uzglabāšana ziemai:

1.variants - visas cepeškrāsnī saceptās satāvdaļas atdzesē, saliek saldēšanai piemērotos maisiņos un liek saldētavā, lai zupu gatavotu ziemā. Tas ietaupa laiku vasaras darbīgajā periodā un ziemā, gatavojot zupu, māju piepilda vasaras smarža.

2.variants - pagatavoto, jau pilnībā gatavo zupu atdzesē. Pilda trauciņos, saldēšanas maisiņos mazākām vai lielākām porcijām un liek saldētavā. Mūsu ģimenei šis ir veselīgs un ļoti garšīgs glābiņš reizēs, kad vajag ātri un labi. Meita ņem līdzi uz kopmītnēm mazo porciju trauciņus vienas ēdienreizes izmērā, bet lielākos iepakojumus izmatojam lielākam ēdāju skaitam.

Padoms: pie vienas cepeškrāsns darbināšanas reizes un vienas trauku mazgāšanas cepu uzreiz 3 paplātes - 3 porcijas. Resursu taupīšana un gudra saimniekošana. Tad slēdzu ventilatora režīmu, lai visas pannas cepas vienmērīgi.

Šajā mērcē chili asums un mango eksotiskais saldums sadraudzējas un savijas kopā tik cieši, ka drēgnajos rudens/ziemas vakaros silda kā vasaras vidus siltākās dienas, kad rūpju ir mazāk, mēs smaidām vairāk un dzīve šķiet par kripatu vieglāka.

Un ja lirika Tevi nepārliecina un, lūkojoties kalendārā, vasara šķiet nepanesami tālu, tad mudināšu “pasērfot” internetā starp neskaitāmiem pētījumiem, kuri apliecina chili piparu labvēlīgo ietekmi gan uz imunitāti, gan iekaisumu procesu mazināšanu, vielmaiņu un, izrādās, arī laimes sajūtu. Īsumā - smadzenes, reaģējot uz čili piparu asumu, izdala laimes hormonus - endorfīnu un dopamīnu, kas uzlabo noskaņojumu un rada gandarījuma sajūtu. Un ja laimi sevī un draugos var radīt, uzlejot ēdienam pilienu mērces, es saku, ka pēdējais laiks vārīt lielo grāpi!

Mērces sastāvdaļas:

5 habanero yellow chili pipari
400 g saldētu mango
1 neliels baltais sīpols
2 ķiploka daiviņas
120 ml ābolu etiķa
60 ml ūdens
2 ēd.k. gaišā muscavado cukura vai medus (bet derēs arī parastais cukurs)
1 tējk. rīvēta ingvera (var aizstāt ar maltu ingveru)
1 tējk.sāls

Pipariem izņem kātiņus, saldētos mango atlaidina, visas sastāvdaļas liek blenderī un sablendē viendabīgā masā.

Visu masu lej katliņā un karsē 10 - 30 min, kamēr novārās liekais šķidrums un mērce iegūst tīkamu biezumu.

Lej pudelēs vai burciņās, atdzesē, glabā ledusskapī.

Lai mums miers, lai mums dārziņš, lai rūpju mazāk un smaidu un laimes hormonu vairāk!

Zaļais krupis ir viens no krāšņākajiem Eiropā dzīvojošajiem krupjiem, kurš nereti apmetas arī cilvēku tuvumā.  Latvijā sastopams diezgan reti, taču izplatības reģionos labprāt dzīvo gan parkos, gan ūdenstilpju tuvumā, gan sastopams pilsētvidē, vasaras vakaros medījot kukaiņus ielu laternu gaismā.

Zaļais krupis (Bufotes viridis) iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā.

Izskats: mugura pelēka vai olīvzaļa, ar labi izteiktiem tumšzaļiem plankumiem un uz sāniem ar sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez plankumiem. Tēviņiem zaļie plankumi ir izteiktāki kā mātītēm, taču abiem dzimumiem tā tumšzaļā krāsa ir neizsakāmi skaista.

Es jau esmu iepriekš minējusi, cik priecīgu mani dara dabas tuvums un tās attiecības starp mums un dabu. Senāk manā lauku apvidū zaļo krupju bija daudz. Veltas tante (90 g.v.) stāsta gan par savvaļas puķu pļavu un mazo upīti, kurā ķēra līdakas, gan par dzīvo radību, ko atceras no jaunības. Laiks un cilvēks izmainīja vidi un, intensīvās lauksaimniecības rezultātā, mainījās upe, pļava kļuva par kviešu lauku, izzuda gan krupji, gan putni, gan ziedi. Nepārprotiet mani, es saprotu, ka pārtikas audzēšana ir svarīga un bizness ir svarīgs, bet, sākot dzīvot šajās mājās, savas, meitas un mūsu suņa veselības labā mēs tomēr izlēmām par labu ganību pļavai...

Gadiem ejot un pa solītim un pavisam pamazām atgriežas dzīvā radība. Zaķi, āpši, jā, ūdensžurkas, stirnas…. Un ne vienmēr tas ir ērti – žurkas rok, āpši rok, stirnas un zaķi apgrauž kokus (īpaši garšo etiķkoku jaunie dzinumi), krūmi un kazenes aug upītes krastā kā mežoņi un ir vesela rinda neērtību un izmaksu… Runājot vēl par pļavu – saprotams, ka atgriežas nezāles – usnes, nātres, pienenes, tās izskats visas vasaras sezonā nebūt nav romantiska pasaka..

Bet bites san pienenēs un baltajā āboliņā, ķīvītes ligzdo, dārzā viesojas pelēkie strazdi un stārķi ar interesi apstaigā pļavas slapjākās vietas un ienāk arī pašā pagalma vidū, es gaidu, kad meža baložiem kaimiņos ievāksies lakstīgalas un suns no rīta līdz vakaram rok pļavā. Darbiņš viņai tāds, ziniet.

Liels bija mans pārsteigums, kad pagājušajā gadā manu siltumnīcu par mājvietu izvēlējās Džonijs- Zaļais krupis. Kaut kad es iedomājos, pakonsultējos, palasījos,  ka viņam siltumnīcā varētu nepietikt mitruma, tur tomēr diezgan sauss un karsts. Noliku tad vienas dobes malā tādu māla šķīvi ar ūdeni un māla poda lauskas un veca koka bluķīša daļu/dobumu.

Rudenī krupīšu skaits bija palielinājies -  bija jau 3 zaļie un viens parastais krupis.

Šopavasar – to ir daudz. Kad ieeju siltumnīcā, jāskatās, kur likt kāju, čab visās malās. Bļodā bieži mērcējas 2-6 gabali vienlaicīgi, dobēs ierušinājušies viņi gaida kukaiņus un es vairs nesabīstos, kad nez no kurienes man kāds uzlec virsū.

Es vairs nespēju viņus atšķirt un nezinu, vai un kurš no tiem ir Džonijs, bet viņi ir mani draudziņi, jo medī visus tos kukaiņus un kāpurus, kurus es īsti negribu siltumnīcā redzēt.

Jau pagājušogad ar Mr.Lielisko jokojām, ka jāuzliek kamera, lai var pavērot viņu dzīvi. Nu beidzot tas ir darīts!

Kad vērot krupjus?

Dienas vidū saulainā laikā tie mēdz tupēt ūdens bļodā vai pie tās, sildās uz bluķīša. Naktī, pēc tumsas iestāšanās, mērcējas bļodā un šiverējas savos darbiņos. Starp citu – tie ļoti amizanti pārvietojas.

Vienīgās neērtības – man visas dobes izrušinātas mazās bedrītēs un regulāri zeme no augstajām dobēm pa apakšu ir izvilka ārā. (Sākumā domāju, ka to dara peles, bet tad atklāju, ka tas ir krupīšu nedarbs.) Zemi pieberu atpakaļ, dobes sen jau kā neroku un vecos augus arī atstāju dabiski satrūdēt. Tā nu mēs mēģinām cieņpilni sadzīvot, es gaidu, kad atkal dzirdēšu krupju dziesmas,   krupji gaida jauno baseiniņu.

Laipni lūdzu bezmiega naktīs un trauksmes brīžos ielūkoties Zaļo krupju dzīvē manā siltumnīcā.

‌                  

Ilgu laiku man bija pārliecība, ka- ja to nevar apēst, tas dārzā ir lieks, jo aizņem vietu. Tam, protams, ir sava priekšvēsture, jo manu sirdi un garu salauza ļoti smagā un mālainā zeme, kāda ir ne tikai mūsu, bet kopumā visos Zemgales laukos.Vairākus gadus cīnoties, sapratu, ka ar visu savu dārzkopību pārvākšos uz siltumnīcu. Attiecīgi, ļoti aktuāls kļuva vietas jautājums, kā un ko plānot, jo nu manas siltumnīcas dobēs bija jāaug ne tikai tomātiem, bet arī bietēm un burkāniem un vienīgā vieta ziediem bija podos veidotajās vasaras puķu kompozīcijās.

Laika gaitā nācās atzīt savu tumsonību un aplamo domu gājienu, jo – ziedus dārzā (manā gadījumā siltumnīcā) vajag, lai tie pievilinātu bites, kamenes, ziedu mušas un citus apputeksnētājus. Tas atrisināja mistiku ar kabačiem, kad visi mazie kabacīši regulāri sapuva un nobira – izrādās tieši šī iemesla dēļ, jo nebija apputeksnēti.

Kā liels pluss ziediem dārzā, protams,  ir iespēja to skaistumu nest istabā un, ideālā gadījumā, visu sezonu priecāties par ziediem ne tikai dārzā, bet arī vāzē.

Šeit apkopošu 2022. gada “Miers un Dārziņš” ziedu izlasi vasarai. Lai gan šajā rakstā ir pieminētas pāris daudzgadīgās puķes, tas tomēr ir vesela raksta vērts temats,  tāpēc pieskaršos tām pavisam nedaudz un šoreiz vairāk runāsim par vasaras puķēm. Laižam!

Zemās samtenes (Tagetes patula)

Es teiktu, šīs ir pirmās un svarīgākās puķes, kurām jābūt mūsu dārzos, siltumnīcās un dobēs. To smarža un īpašības ne tikai sargā augus no slimībām un kaitēkļiem (tai skaitā augsnē dzīvojošām kaitīgajām nematodēm) augšanas laikā, tās turpina savus labos darbus arī pēc noziedēšanas, tās sasmalcinot un ierušinot zemē – zemes dezinfekcijai un mēslojumam.  Samtenes ir ārstniecības augs, to ziedus lieto tējā, salātos, no tām iegūst luteīnu (izmanto redzes medikamentu sastāvā un kā krāsvielu), tās izsenis izmanto reliģiskās ceremonijās u.tml. Vēl, runājot par samtenēm – tās ir ļoti izturīgas, zied visu vasaru, pacieš dažādus nelabvēlīgus apstākļus, tāpēc, ja dārzā gribas košumu,  bet rūpju gribas maz – lūdzu, šīs jums derēs. Pavasarī tās jāsargā no sala un gliemežiem, bet, izaugot lielākas, tās kļūst par dārza mazprasīgāko iemītnieku.

Tiem, kuriem nepatīk to tradicionālās krāsas, šobrīd pieejamas arī bordo un krēmkrāsas toņos, dažādiem ziedu izmēriem,  to šķirnes pieejamas gan zemas, gan arī, protams, augstas, vārdu sakot, marš, pēc sēklām!

Manā dārzā šogad būs Tagetes patula (zemās samtenes) tradicionālās krāsas (tās pašas izsējas un aug kā mežoņi) un mēģināšu arī krēmkrāsas. Mazliet baidos, kādi ziedi izskatīsies lietus laikā, vai nekļūs par pļekām, bet pamēģināšu un tad jau zināšu.

Lauvmutītes (Antirrhinum)

Lai gan senajā Grieķijā šos ziedus to izskata dēļ dēvēja par pūķa galvām, šī, manā skatījumā, ir romantiskākā vasaras dobju puķe. Dažādu izmēru, dažādu krāsu, viegli audzējamas un zied līdz vēlam rudenim. Man vislabāk patīk maigi rozā, laškrāsas toņi un esmu atradusi tādas, kuras smaržo pēc bārbelītes konfektēm. Visbiežāk izvēlos augstās šķirnes – grieztajiem ziediem, jo tās tiešām ilgi dzīvo arī vāzē. Starp citu – lauvmutītes pēc noziedēšanas droši vajag nogriezt, jo tad tās veido atkal jaunus dzinumus un zied atkārtoti. Un man vispār patīk ziedi, kuri prasa maz rūpju un ir viegli kopjami. Mana šķirne šogad: “Torseed” firmas augstās, rozā lauvmutītes.

Gurķumētra (Borrago officinalis L.)

Savos izmēros šī ir tiešām iespaidīga puķe (pareizi gan būtu teikt – garšaugs) un aizņems ievērojami daudz vietas. Īsts kameņu un bišu magnēts, kas ir galvenais iemesls, kāpēc to audzēju! To zilie ziediņi ir romantiski un skaisti un tos var lietot pārtikā – uzberot salātiem vai sasaldējot ledus kubiņos un iegūstot brīnišķīgi skaistus dekorus dzērieniem karstās vasaras dienās. Gurķumētras lapas un arī ziediņi griezuma vietās nedaudz smaržo pēc svaigiem gurķiem. Vienu gadu nopērkot sēklas, varat būt pilnīgi droši, ka nākamajos gados gurķumētras jums augs visur, jo tās lieliski izsējas pašas un var gadīties neliela cīņa ar “brīvprātīgajiem” stādiem. Vistu, pīļu, zosu īpašnieki – durstīgā gurķumētra garšos arī jūsu putniem.

Asteres (Callistephus chinensis)

Klasika, kuru nevajadzētu ignorēt, jo tās lieliski der grieztajiem ziediem, pieejamas daudz un dažādās krāsās un  izmēros, tām ir tik skaistas un tik dažādas ziedlapiņu formas gan adatainas, gan peonijām līdzīgas, gan pavisam maziem, gan salīdzinoši lieliem ziediem.Tās ir izturīgas, priecēs jūs rudenī un, protams, izraisīs arī nedaudz nostalģiskas izjūtas, atgādinot par skolas gaitām. Manā dārzā šogad būs asteres maigos pasteļtoņos, taču tumši bordo toņi man arī patīk un, iespējams, paslīdēs man roka arī šīm. Mana izvēle šogad: Ķīnas adatu asteres laškrāsā un krēmīgi baltā krāsā.

Alisītes jeb Jūrmalas lobulārijas (Lobularia maritima)

Mazās pastarītes, kuras var stādīt gan dobēs apmalītēm, gan podos, gan siltumnīcā – tās veido brīnišķīgu, medaini smaržojošu paklāju un pieejamas dažādās krāsās – gan baltas, gan maigi violetas, gan rozā. Mana izvēle šogad būs baltās alisītes, jo klasika modē ir vienmēr..

Limonijas (Limonium)

Sausziedes es atceros no bērnības un, savā apzinātajā vecumā, ilgu laiku nepievērsu tām uzmanību. Kas to būtu domājis, ka kādreiz dzīvē sēšu šīs vecmāmiņu puķes! Bet pagājušogad iesēju (tiesa gan – kļūdas pēc), izauga skaisti, violeti ziedi, kurus liku vāzē gan vasarā, gan sakaltēju ziemai.  Sev par pārsteigumu, es atklāju, ka Limoniju ģintī ir vairāki simti dažādu veidu, lai gan Latvijas tirgū visbiežāk sastopamā ir  Jomainā limonija (Limonium sinuatum).  Šogad mana izvēle būs apzinātāka, esmu atradusi man tīkamu limoniju paveidu un krāsu un plānoju kaltēt ziemai.

Mana izvēle šogad: Limonium suworowii (“Pink pokers” – rozā krāsā), varbūt lemšu par labu arī baltajām, jomainajām limonijām (Limonium sinuatum), jau domājot par ziemas dekorācijām kopā ar kadiķiem.

Plīvurpuķe (Gypsophila paniculata)

Saukta arī par “migliņu”,  “gipsofilu”, “ģipseni”, “gipsofīlu”. Jā, sauciet mani par nebeidzamu romantiķi, bet sapņoju, ka mūsu ar Mr.Lielisko 20 gadu kāzu jubilejā pagalmu, oranžēriju un māju dekorēs šo ziedu mākoņi! Uz šo ir diezgan jāiespringst, jo atlikuši vien pāris gadi līdz šim svarīgajam notikumam! Zinu, ka šo puķi sauc par kaprīzu, bet pagaidām tomēr tā neuzskatu. Pagājušajā (2021.) gadā sēju to no sēkliņām un audzēju stādus. Šogad nopirku arī gumus, redzēsim, kā tie augs salīdzinājumā ar maniem pagājušā gada stādiem… bet es joprojām un neatlaidīgi sapņoju par tiem baltajiem mākoņiem vasaras vidū kompozīcijās vāzēs uz galda un dažādās virtenēs, gaisīgās, iekārtās kompozīcijās… un, ja arī jūs gribat sajukt prātā, pameklējiet pinterestā "gypsophila".

Skabioza (Scabiosa atropurpurea)

Šogad, lūkojoties pēc kā atškirīga un neparasta, ar prieku atklāju sēklu tirgotāju "Dižzīles". Ļoti patīk viņu piedāvājums, bet, tā kā man vietas maz, saņēmu visu savu gribasspēku un izvēlējos vien dažas, augstāk redzamās skabiozas tai skaitā. Audzēšu pirmo gadu, zinu, ka tās ir piemērotas gan grieztiem ziediem, gan kaltēšanai, kas mani ļoti uzrunāja, domājot jau par mājas dekorēšanu ziemā. Izvēlējos sev tik mīļos, rozīgos toņus. Ļoti apburošas sēkliņas -  kā mīlīgi, mazi zvaniņi! Mana izvēle šogad: Scabiosa atropurpurea (Salmon queen)

Savvaļas verbena (Verbena bonariensis)

Tauriņu magnēts! Violetu ziedu kopas uz gariem kātiem – lieliski der kā akcents starp citiem augiem. Problēma ar šiem ziediem – Latvijā grūti atrast kvalitatīvas sēklas, kurām ir laba dīgtspēja. Tomēr ticu, ja piešauj roku, nav tik sarežģīti un esmu dzirdējusi, ka diezgan labi izsējas pašas. Šīm sēkliņām nepieciešams stratifikācijas process. Divus gadus mēģināju tās audzēt no "Kurzemes sēklu" piedāvātajām sēklām, taču man nekas nesanāca. Tad nu pagājušajā vasarā noskatīju, ka tās aug mūsu pilsētas puķu dobēs un rudenī biju klāt, lai ievāktu sēklas. Ar prieku izmantoju @botanica_florens gudro “ziemas sēšanas” paņēmienu un man beidzot ir izdevies tikt pie stādiem! Un ja līdz šim man tirgū pieejamās, nokarenās verbenas nebija uzrunājušas, šīs savvaļas mani uzrunā ļoti. Vienīgi, jārēķinās, ja savā dārzā pievilinām tauriņus, to kāpuriem ļoti garšo visas tās zaļās, ēdamās kultūras, kuras garšo mums... Starp citu – arī skaistās, bet neēdamās lefkojas, kā mani brīdināja.

Matiola (Matthiola Bicornis)

Pēc izskata absolūti neuzkrītošs un necils augs, neizteiksmīgiem ziediem, bet – šie noteikti ir manā dārzā citas to īpatnības dēļ. Tikko iestājas krēsla, matiolas sāk smaržot. Maģiski, maigi, bet intensīvi – pasakaini, es jums saku! Ja plānojat romantiskus vakarus dārzā, noteikti sējiet matiolas, jo šie smaržīgie vakari paliks jums atmiņā uz ilgu laiku. Dabā šie ziedi raksturīgi Vidusjūras reģionam, simbolizē laimīgu un apmierinātu dzīvi un vai vajadzīgs vēl kāds iemesls, lai tās iesētu tieši šogad?

Peonija (Paeonia lactiflora)

Laikam tagad ir vecmodīgi tās saukt par pujenēm un šajā apbrīnojamajā pasaulē es neiedziļināšos, lai neaizvainotu pieredzējušos un peoniju atkarīgos audzētājus, jo tā pasaule ir huge! Es pati šos ziedus stādījusi neesmu (kaut gan mammas dārzā ir pasakaini balta, smaržīga, ar tumšsarkaniem dzīpariem ziedos, ko man gribētos arī savā dārzā), šīs mums vēsturiski augušas pie mājas jau tad, kad sākām šeit dzīvot. Maigi rozā, izturīgas, šķirnes nosaukumu nezinu, bet zinu, ka smaržo dievīgi un lieliski izskatās vāzē. Pieminu tās šeit, jo tās ir tik ļoti skaistas grieztajiem ziediem un ir absolūtas romantiķu puķes!

Dālijas ( Dáhlia)

Skaidrs, ka īstie dāliju fani šim pieiet nopietni un arī es šo nopietno pasākumu atceros no bērnības. Bet, tā kā man nav diži daudz iespēju dāliju gumu glabāšanai, man šogad būs tikai viena – leģendārā  "Cafe au Lait". Audzēšu to podā, jo dobēs šogad vietas tai nav, bet ļoti gribas vismaz dažus šos maigos ziedus vāzei un romantiskajām bildēm iegūt.

Likās, ka dālijas mani nevar pārsteigt, bet tad ieraudzīju šo brīnumu, lūdzu- paldies! Pasaule ir brīnumu pilna!

Rozes (Rosa)

Man instagramā ir vesels ieraksts par to, kā rozes salauza manu sirdi un tas ir burtiski saistīts ar pirmo šī raksta rindkopu. Pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, pagājušogad nolēmu eksperimentālā kārtā iestādīt rozes podos. Patīk, izdevās, auga un ziedēja. Ar pārziemināšanu gan gadījās misēklis dažādu,  ļoti smagu dzīves notikumu dēļ, bet jau šīs ziemas pieredze liecina, ka pārziemināt  tomēr var! Man ir drosme turpināt, esmu jau pasūtījusi vairākus stādus (kuš,kuš, Mr. Lieliskais par šo neko nezina!) un piepirkusi jau gandrīz pietiekamu skaitu atbilstošu podu. Rozes, jūs esat tik bezgala skaistas! Ne velti mūsu ar Mr. Lielisko  kāzās skanēja “ No puķēm man mīļākās….” Šogad podos stādīšu: tējhibrīdrozes “Chippandale”, floribundrozes “Koko Loco”(@liganakts, šis Tavā iespaidā!) un “Hot Chocolate”.

Lefkojas (Matthiola incana)

Ja līdz nesenai pagātnei domāju, ka lefkojas ir tāds zems, vairāk klājenisks augs, tad, biežāk apmeklējot modīgus puķu veikalus, mani apbūra lefkojas gariem kātiem, paredzētas grieztajiem ziediem. Ja viss sanāks un sēklas izdīgs, ceru uz maigu pasteļtoņu pilnu puķu vāzi. Mana izvēle šogad: Matthiola incana, maigas laškrāsas tonī.

Neļķes (Dianthus caryophyllus)

Jā, arī es piederēju pie tās dāmu grupas, kuras uzskata, ka tās ir tādas padomjulaiku un bēru vainagu puķes. Paldies internetam un pinterestam un manam atvērtajam prātam, jo, izrādās, ir ļoti dekoratīvas un skaistas pasteļtoņu neļķes, kas izaugot dārzā un ir lietojamas grieztajiem ziediem, turklāt, esot smaržīgas. Gluži tādas sēklas, kādas šķirnes vēlējos, es LV tirgū neatradu, bet gribu saprast, vai vispār jēga tādas meklēt ārzemēs. Tāpēc šogad mēģināšu no LV pieejamā sēklu klāsta un tieši smaržīgas! Sekojiet jaunumiem instagramā. Līga (Tu jau zini, kura), dārgā, es dažas izpiķēju tieši tev, turu īkšķus, lai viss sanāk un varu Tavai dobei pārīti stādu aizvest sālsmaizē! Mana izvēle šogad: aptiekāra radītās Chabaud versija “Giants Mix”.

Pļavas puķes

Šogad iegādāts pļavas puķu maisījums, kuru mēģināsim izsēt mūsu ganību pļavā. Tā kā tā ir mākslīgi sēta ganību pļava, turklāt, sēta zemē, kura tikusi izmantota intensīvajā lauksaimniecībā, augu dažādība ir ļoti maza, centīsimies to pamazām labot. Pļavas puķu maisījumā: rudzupuķe, facēlija, daglītis un naktssvece.

Tā kā man ir ļoti, ļoti ierobežota vieta un arī manas darba rokas nevar visu, ir daudz ziedu, kurus es jums ieteiktu, bet kuri manā dārzā šogad diemžēl nebūs: kliņģerītes, kosmejas, saulespuķes, gladiolas, kāršu rozes, studentu neļķes, cīnijas, puķuzirņi, salmu puķes, dažādi smilgu augi…

Atsevišķs stāsts ir par puķēm podos un puķu kastēs, jo tas ir lielisks veids, kā, neveidojot dobes, par ziedošo vasaru var priecāties līdz pat salnām. Bet par to – citā rakstā.

Ja vēlies noķert īpaši skaistu iedvesmu grieztajiem ziediem, noteikti pieseko @botanica_florens! Linda ne tikai iedvesmo, bet arī vasaras garumā piedāvā iegādāties sezonas ziedu kārtojumus – tādus, kurus veiklā neatrast un nenopirkt!

Otrs ziedu un iedvesmas pilnais konts, kuram sekot, ir Līgas @liganakts. Pasakains dārzs, skaistas bildes, padomi un jau ikgadējais saulespuķu audzēšanas izaicinājums, kurš šogad īpaši simbolisks!

Padalies komentāros - kas ir Tavi must have 2022 ziedi dobēs,dārzā, siltumnīcā!

Mēs jau sen to gaidījām – pavasari!

Tikko ārā pirmās saulainās dienas, visi zaļie pirkstiņi jau nemierīgi pārcilā sēklu paciņas, un, ja vien zeme vairs nav sniega un ledus klāta, sēj pirmos zaļumus. Šajā rakstā apkopoju, manuprāt, pavasarī visvieglāk audzējamos un visdažādāk izmantojamos salātus/dārzeņus, kurus es audzēju nemainīgi gadu no gada. Kultūras nemainās, mainās vien knifiņi, šķirnes un receptes.

Pirms sākat lasīt rakstu, svarīgi atcerēties, ka it visiem augiem nepieciešama gaisma, mitrums un mīlestība, bet pavasarī lieti noder arī agrotīkls, it īpaši, ja dienas siltas, bet naktīs sola vēl mīnusus. Aiziet, pavasari!

Spināti

Spināti ir tik priecīgi sulīgā, zaļā krāsā, ka tos pavasarī jāsēj katrā dārzā! Tie ir vienkārši sējami, jo sēkliņas ir diezgan lielas un nepazudīs, ir viegli veidot atstarpes, tie labi dīgst un, ja esat izvēlējušies kādu agro šķirni, tie aug tiešām ātri. Man par lielu pārsteigumu, to mazās lapiņas var izaugt ievērojamā izmērā, taču, kad tās kļūst par lielu, lai ēstu salātos, tos droši var cept karstmaizēs, omletēs, pīrāgos, malt smūtijos, galu galā, likt saldētavā un glabāt izmantošanai ziemā! Vienīgi, kā jau daudziem pavasara dārzeņiem, spinātiem nepatīk karstums un jo dziļāk vasarā, jo mazāk spinātiem patīk. Parasti jūnijā pēdējos spinātus mums apēd vistas un pīles, bet par to nevajag pārdzīvot, jo ap to laiku siltumnīcā jau braši aug salāti un mangoldi.

Salāti

Salāti, protams, nav sarežģīti, bet salāti nav ātri, tas jāņem vērā, ja esat iecerējuši gatavot jauktos salātus ar redīsiem, salātlapām un krējumu. Agrākai ražai iesaku salātu sēšanas viltību, par kuru runāšu tālāk šajā rakstā, bet kopumā, viens no ērtākajiem veidiem, kā sēt salātus, ir izvēlēties sēklas lentā. Tajā jau ir paredzēts atbilstošs attālums starp stādiem, jo man, piemēram, gadās iesēt daudz par tuvu un tad tie stīdzē un nekas labs no tā nav. Vēl papildus pluss sēklām lentā – tie tad aug perfektās rindiņās, kas patiks perfekcionistiem. Specializētajos veikalos (es vienmēr sēklas pērku Mārupes sēklās , šī nav apmaksāta reklāma, pati pērku, pati iesaku, jo vēl ne reizi neesmu vīlusies) pieejamas profesionālās, granulētās salātu sēklas; tās ir puķuzirņa  sēkliņas lielumā, ietītas apvalciņā, kas veicina dīgšanu un augšanu, bet, lai gan arī šogad nopirku pāris interesantas salātu šķirnes granulās, šī nav mana favorīt forma, jo šķiet mazliet par dārgu. Mūsdienās salāti pieejami gan dažādu lapu formu, gan krāsu, gan rūgtuma un garšas niansēm, atliek vien neapjukt un atrast sev piemērotākos!

Runājot par salātiem, piedāvāju jums divas praktiskas viltības:

Sēšana- vasarā atstāj vienu salātu izaugt, pāraugt, izziedēt, atļauj sakalst – skats nebūs baigi glīts, bet pavasarī teiksiet man paldies! Rudenī, kad viss no siltumnīcas/dobes novākts, salātu izrauj un vienkārši papurini virs dobēm, kurās pavasarī gribēsi salātus. Viss. Visa zinātne. Siltumnīcā pa ziemu ienes sniegu vai uz pavasari, kad parādās pirmās saulainās dienas dobi aplaisti – un salāti būs klāt. Tie nebaidās sala, stādiņi ir ar nopietnu sakņu sistēmu, izturīgi, neģībst pirmajā karstumā un, ja vien izretināsi un pieskatīsi nedaudz mitrumu – salāti izaugs raženi!

Ilgā salātu ēšana – lielākā daļa salātu šķirņu lieliski der “cut and come again” ēšanai – kad no apakšpuses lauz no katra stāda pa pāris lielajām lapām, atstājot pietiekami daudz lapu auga spēkam. Salāts turpinās augt un veidos lapas, bet Tu no vienas mazas dobes varēsi ievākt ražu pus vasaras garumā. Zinu, ka daudzi no mums ir pieraduši, ka salātu vienkārši nogriežam un viss, tā vietā stādām/sējam jaunus stādus, bet šis ir tāds gudrs un ilgtspējīgs gājiens.

Lociņi

Šeit īsti nav daudz ko rakstīt – lociņi ir tik viegli audzējami, ka sanāks pat bērniem. Uz palodzes, siltumnīcā, dobē vai vagā. Es mēdzu audzēt divu veidu – ir nopērkami sīksīpoliņi tieši lociņu audzēšanai un sīksīpoliņi sīpolu audzēšanai. Es stādu abus, bet lociņu sīpoliņus vienkārši lieku kompostā, kad tie beiguši ražot un man paliek brīva vieta kam citam – salātiem, piemēram. :)

Mangoldi/ lapu bietes.

Lūdzu, sakiet, kur es biju agrāk, kāpēc uzzināju tik vēlu!

Šis ir viens no vieglāk audzējamiem zaļumiem – sēklas lielas, viegli iesēt jau paredzot atstarpi (izmērs- tipiska biešu sēkla). Dīgst un aug lieliski. Garša – bietei raksturīgā, bet ar tādu vairāk svaigumu, es teiktu. Mazas mangolda lapiņas visi esam sastapuši salātu maisījumos lielveikalu paciņās, bet mājās, ja tām ļauj augt – tās izaug iespaidīgos izmēros! Es gan iesaku maksimāli ievākt tās, kamēr vēl maigas un mazas, bet, ja nu tomēr jums, tāpat kā man, gadās palaist garām to brīdi, lapas var griezt salātos, var likt pīrāgos un var cept omletēs un var sautēt, un noteikti vēl miljons veidos izmantot. Arī kātus griežu smalki un pievienoju salātiem, kraukšķīgumam, bet esmu arī cepusi, pievienojot sojas mērci un lociņus – lieliska kā piedeva vai arī vienkārši ar maizīti ēdamas ātras pusdienas.

Un mangoldu sēklas jums iesaku pirkt tās paciņas, kurās ir dažādu krāsu mangoldi. Kāti ir ļoti krāsaini – balti, rozā, dzelteni, oranži un sarkani, jo mēs esam tik priecīgi, cik priecīgu ēdienu ēdam, vai ne?

Bietītes

Ļoti nenovērtēts/maz novērtēts dārzenis, kurš vienlīdz labi der kā salātlapās tā apcepts uz pannas vai cepeškrāsnī. Un kāda bagāta tagad izvēle– aizmirsti milzu sakneņus ar šķiedraino struktūru! Tagad pieejamas bietītes ar maigu, zemes piesātinātu garšu, bez šķiedrām un priecīgās krāsās, arī formu vari izvēlēties, kura tev patīk labāk cilindriska vai apaļa.

Personīgi es izvēloties sēklas vienmēr domāju, kam bietītes paredzētas. Ja plānoju marinēt – ņemu cilindriskās formas, bet cepšanai izvēlos apaļās. Nekad neaudzēju lielas, palieku pie baby bietītēm, kuras cepšanai pat nemizoju. No dobes izrautas atliek vien nomazgāt, uz pannas vai cepeškrāsnī iekšā, mazliet labas eļļas, balzamiko vai zilā siera mērcīte…. Mēli var norīt!

Šogad jautrībai esmu izvēlējusies arī dzeltenās bietes – krāsainākam un priecīgākam šķīvim.

Redīsi

Redīsi pilnīgi noteikti ir pavasara zvaigznes un, ja es varētu, noteikti šiem pasniegtu “Oskaru” par mūža ieguldījumu pavasara sezonā! Viegli sēt, viegli audzēt, smukas krāsas, priecīgi kraukšķīgi, sulīgi un figūrai draudzīgi. Laika gaitā esmu atklājusi veidu, kā tie izdodas vienmēr, par to lasi šeit.

Vēlos vien piebilst – redīsus pavasarī vajag visiem, jo tie aug ātri, garšo labi gan sviestmaizēs, gan aukstajā zupā, salātos un pat cepti cepeškrāsnī.

Mūsdienās redīsu šķirnes ir gan tādas, kas piemērotas tikai audzēšanai zem klajas debess agrā pavasarī, gan tādas, kas ir vissezonas, aug arī vasarā, nav ne šķiedraini, ne sīvi. Lai gan redīsu sēklas pieejamas pat lielveikalā, es vienmēr izvēlos profesionālās sēklas un vissezonas šķirnes un, lai nodrošinātu nepārtrauktu redīsu ražu, iesaku tos sēt pa daļām, pa starpai atstājot kādu nedēļu.

Lai mums zaļi, lai mums kraukšķīgi, lai mums salātu pilns šķīvis un pirmie tauriņi dārzā ir dzelteni. Un, lai Miers un Dārziņš, protams!

Ir diezgan daudz tādu lietu, kuras sākam iemīlēt pārkāpjot 30 gadu slieksnim (vai kaut kad ap to laiku). Sausais vīns, olīvas, cepti burkāni, kabaču pankūkas… man tā bija ar asajiem pipariem.

Kādreiz man šķita – jukuši tie aso ēdienu ēdāji. Kāds tur var būt prieks un kur tas kaifs no tās dedzinošās sajūtas! Ak, kā es maldījos...

Pamazām iepazīstot šo pasauli (paldies, Juri, par durvju atvēršanu), es saprotu, ka tā ir pasakaini aromātiska un bagāta un asums var ne tikai dedzināt, bet arī sildīt, uzmundrināt, stiprināt imunitāti un uzlabot vielmaiņu. Un patiesībā, ne vienmēr noteicošais ir asums, vēl svarīgāks ir aromāts un veids, kādā vēlies piparus lietot – kaltēt, marinēt, gatavot mērces vai lietot svaigus. Vārdu sakot – viss nāk ar pieredzi un tikai caur personīgajām garšu kārpiņām.

Zinu, ka šo manu sajūtu un mīlestību pret pipariem saprot prāvs pulciņš entuziastu, kuri, tāpat kā es, ar lielākiem un mazākiem panākumiem šo to audzē arī paši. Līdz šim es piparu stādus esmu gan pirkusi, gan audzējusi no sēkliņām. Protams, abās pusēs ir savi + un -, taču audzēt pašam vienmēr ir izaicinājums un patīkams satraukums (un es vienmēr paturu prātā, ka ja nu nesanāks,  Juris kādu stādu man atkal piegādās). Nu tad, laižam!

Jo asāks pipars, jo ātrāk jāsāk.

Piparu asumu mēra pēc Scoville skalas: https://en.wikipedia.org/wiki/Scoville_scale

Jo augstāk skalā, jo asāks (katrai konkrētajai piparu šķirnei aprakstā būs redzams asuma rādījums).

Mana pierakstu kladīte vēsta, ka piparus janvārī sēt ir daudz par agru, bet aprīļa beigās par vēlu (gudrība, kuru apguvu ar laiku), jo sezona mūsu platuma grādos sākas vēlu un beidzas agri un kopumā ir diezgan īsa. Optimāls laiks sēšanai ir februāra vidus, marts, bet – viss atkarīgs, kādas ir iespējas un kādi apstākļi. Februārī sētiem noteikti būs vajadzīgs mākslīgais apgaismojums. Tāpēc, ja zini, ka ar apgaismojumu būs švaki, apsver domu stādus tomēr nopirkt no audzētāja.

Manā saimniecībā asākais pipars šogad būs Chocolate Habanero, kas ir pieskaitāms pie ļoti asiem (no habanero klana, visasākais). Šis ir mūsu iemīļots pipars ne asuma, bet pasakainā aromāta dēļ – mazu gabaliņu iemetot Rīgas Upeņu balzāma pudelē iegūsiet neparasti aromātisku dzērienu baudīšanai pēc garām pastaigām mežā, bet, samaļot pulverī kopā ar maigākiem pipariem, iegūsiet burvju garšvielu jebkam, pat benzīntanka ciabatu, papildinātu ar šo pulveri, novērtēs skeptiskākie gardēži.

Augsne un sēšana.

Lai gan es pati izvēlos standarta dēstu augsni bez kāda konkrēta favorīta, droši var lietot arī tomātiem paredzēto. Var zemes maisījumu veidot pats, var pirkt gatavu, var pirkt eko, bio, uz zirgu mēslu vai slieku komposta bāzes utt. Lielākie draudi ir neveiksmīga augsnes partija no ražotāja (man tā ir bijis, kad vairākus gadus lietoju viena ražotāja dēstu augsni, līdz vienu gadu tā bija absolūts brāķis un stādi mocījās un nīka) vai trāpās augsne, kas veikalā uzglabāta nepiemērotos apstākļos un tas beidzies ar kaitēkļu savairošanos tajā.

Tāpēc pēdējos gadus izvēlos lietot kūdras vai kokosa šķiedras stādu tabletes. Tās ir ērtas, ja sēj nelielu daudzumu sēklu, jo katrā tabletē ērti ielikt vienu sēkliņu. Tabletes nopērkamas dažādos iepakojumos, no 10 līdz 100 gab vienā kārbiņā, atverot iepakojumu var izlietot daļu, savukārt atlikušajām nekāds kaitējums neradīsies un tās var glabāt un lietot tad, kad ir nepieciešamība. Salīdzinājumam, augsnes maisu atverot un neizlietojot visu, zeme mēdz izžūt, kā arī tajā var iemesties kaitēkļi.

Kā lietot dēstu tabletes - es lieku traukā ar ūdeni un ļauju tām atdzīvoties, uzsūkt nepieciešamo mitrumu un piepūsties. Tad pārceļu uz kastīti, kurā stādi uzturēsies visu dīgšanas laiku, lieku sēkliņu gatavajā “mājiņā”(aptuveni 0,5 cm dziļumā), pielieku marķējumu, lai zinu, kura šķirne kurā tabletē iesēta, un lieku vāku virsū – lai mitrums neiztvaiko un sējums neiekalst.

Mani knifi: tablešu atdzīvināšanai izmantoju tikai siltu ūdeni, jo piparu sēkliņām svarīgi būt siltumā! Ja izmantojat augsni un sējat podiņos, augsni 24h iepriekš vēlams ienest telpās, lai tā sasilst.

Siltums dīgstot

Jo asāks pipars, jo vairāk tā sēkliņas mīl siltumu. Aso piparu komforta t dīgstot ir 25 – 30 C. Ja mājās ir centrālapkure, piparu dīgšanas laikā lieliski noder silts radiators, uz kura tad uztupina kastīti ar iesētajiem pipariem.

Noteikti neaizmirsti kastītei uzlikt vāku vai uzsegt pārtikas plēvi, lai augsne saglabājas ne tikai silta, bet arī mitra.

Tā kā man mājās ir malkas apkure un radiatori ir silti tikai tad, kad apkure ir iekurta, īpaši piparu komfortam esmu iegādājusies siltumu uzturošu paklājiņu stādiem. Šobrīd piparu mājiņā ir nemainīgi 27 C un es turu īkšķus, lai sēkliņām izdodas viņu magic lieta!

Gaisma

Pipari ir gaismas mīļi! Tikko tie ir izdīguši, tos ceļam no siltā paklājiņa nost, liekam supergaišā vietā uz vissaulainākās palodzes vai zem mākslīgā stādu apgaismojuma.

Ja nav pieejams īpašs mākslīgais  apgaismojums, iesaku piparus sēt pašās februāra beigās vai martā – kad saulītes vairāk. Un stādus vienmēr, vienmēr audzēt uz vissaulainākās palodzes.

Ko tālāk?

Kad dēstiem veidojas pirmās īstās lapiņas, pārstādām lielākos podiņos, iespējams, šo procesu nāksies atkārtot vēlreiz, ja trāpās garš un vēss pavasaris.

Vēlāk, kad salnas ir beigušās un gan augsne, gan gaiss ir iesilis, mani pipari dodas uz siltumnīcu. Esmu piparus stādījusi gan pa taisno siltumnīcas dobē, gan 25l - 30l lielos podos, kas manā gadījumā izrādījās, ka pipariem patīk labāk. Arī man patīk labāk, jo nav jāravē, vieglāk atrast vietu siltumnīcā un, vajadzības gadījumā, pārvietot, vieglāk laistīt un vieglāk mēslot (pipari ir ēdelīgi). Tomēr šeit cik cilvēku, tik viedokļu un atšķirīgu pieredžu, tāpēc nebaidies mēģināt, jo tikai tā atradīsi sev un pipariem vispiemērotāko audzēšanas veidu.

Īsa piezīme – pat tad, ja pipara stāds vēl mazs, nebaidies to stādīt lielajā podā vai zemē (ja vien laikapstākļi to atļauj), jo mazi stādi daudz ātrāk iedzīvojas jaunajā vietā!

Viena no brīnišķīgākajām lietām, kuru audzēt pašam, pilnīgi noteikti ir redīsi!

Atzīšos, ka ilgu laiku redīsi man šķita kā neiespējamā misija, jo, cik atceros no bērnības – tie mūždien bija sīvi, stiegraini un sīksti un sajūsmu manī neizraisīja. Arī pirmos gadus mūsu lauku mājās turējos no tiem pa gabalu, vien reizumis diedzējot asnus sviestmaizēm. Bet tad, kad jaunajā siltumnīcā tiku pie savas pirmās augstās dobes, izlēmu – jāmēģina!

Tā nu redīsi kļuva par neatņemamu pavasara dobju iemītnieku, tie ir paši pirmie, kurus sēju, un varu godīgi teikt, ka nekādas raķešu zinātnes vai kvantu fizikas te, izrādās, nav! Te tad tie punkti, kas man šķiet vissvarīgākie kraukšķīgu redīsu iegūšanai.

Augsne

Redīsiem patiks viegli un vienmērīgi mitra, irdena un auglīga augsne, tāpēc es tiem atvēlu pašu foršāko dobi ar vislabāko augsni un pirms sēšanas augsnē ierušinu gan kompostu, gan kādus kompleksos minerāļus. Redīsi aug ātri un tas nozīmē, ka ražas iegūšanai barības vielas ir ļoti svarīgas (jo nabadzīgā zemē vienkārši nekas neaugs).

Šķirne

Mūsdienās ir pieejamas daudz un dažādas versijas un variācijas – gan šķirņu, gan krāsu, gan dažādu sēklu ražotāju ziņā. Es izvēlos profesionālās sēklas, jo tās mani nekad nav pievīlušas (no "Mārupes sēklām" patīk Kaspar F1 un Diego F1, šogad mēģināšu arī Filipar F1, kurām ir vēl īsāks augšanas laiks).

Iesaku izvēlēties kādu vissezonas šķirnes, jo tās var audzēt gan agrā pavasarī, gan vasarā, gan rudens ražas iegūšanai. Es izvēlos arī tādas šķirnes, kuras ir ātraudzīgas – jo kuram gan pavasarī pacietība gaidīt tos ilgos redīsus… :)

Sēšana

Zemei jābūt iesilušai, mitrai, uzrušinātai. Dobi izlīdzinu un ar pirkstu vai koka karotes kātu ietaisu mazas bedrītes, aptuveni 2 cm dziļas, ar 7-10 cm lielām atstarpēm citai no citas. Un tā “sabakstu” visu dobi! Un redīsu sēkliņas pa vienai lieku dobītēs un rušinu ciet. Šis ir fakts, par kuru citi brīnās, bet es redīsus nesēju vadziņās jau gadiem….  Šādi es neizniekoju nevienu sēklu, redīsi uzreiz ir izretināti, nav kārdinājuma sēklas vnk “iebērt” vadziņā. Cik sēkliņas iesēju, tik redīsu man izaug – ļoti patīk, kad tā ir, ļoti!

Gaisma un augsnes temperatūra

Lai gan redīsi ir aukstumizturīgi, esmu guvusi arī mācības… esmu mēģinājusi siltā ziemā sēt redīsus jau janvārī. Likās, ka gaisā siltuma pietiek,  bet – zeme tomēr bija atdzisusi. Saules un gaismas janvārī arī  īsti vēl nav… redīsi gan izdīga, bet nīkuļoja un negribēja augt…. Sedzu ar agrotīklu, laistīju ar siltenu ūdeni – nekas tur nesanāca. Toties, parādoties pirmajām saulainajām dienām februārī, blakus dobē iesēju nākamo tūri un tie izšāvās no zemes zaļi, priecīgi un sprigani!

Gaisma ir ļoti, ļoti svarīgs punkts, svarīgāks, manuprāt par temperatūru. Kad ir saule, tad būs redīsi, bet no salnām un aukstuma redīsus pasargāt var pārsedzot ar agrotīklu un tie iztur diezgan nopietnu aukstumu.

Laistīšana

Maigu, kraukšķīgu, sulīgu un neizkurtējušu redīsu noslēpums ir laistīšanas regularitātē.

Jālaista vienmērīgi, kā mitrinot, bet vismaz 2 reizes dienā. Man laistīšanas šļūtenei uzgalim ir tāds kā smalkas dušas režīms un redīsiem dikti tā duša patīk! Zeme nekad nedrīkst izžūt pilnībā, bet redīsi nedrīkst būt arī peļķē.

Kas vēl ir labs šādā vienmērīgā laistīšanā - laistīšana pasargā redīsus arī no spradžiem, kuriem redīsu zaļās lapiņas ir īsta delikatese, bet mitras lapas gan viņiem ne pārāk…

Lai gan mūsu platuma grādos šo terminu “virtuves dārzs” (kitchen garden, French kitchen garden, Potager garden) lieto maz, tas tomēr arvien biežāk parādās dārza modes žurnālos un hobijdārznieku sarunās. Lai gan šis koncepts ir ļoti sens, nācis no viduslaiku Francijas un sākotnēji bija raksturīgs klosteriem, tas pamazām kļuva ārkārtīgi iemīļots un mūsdienās ir populārs ne tikai Eiropā un ASV, bet visā pasaulē.

Pirmo reizi šo terminu izdzirdot, manā galvā dzima asociācija par dobi tieši aiz virtuves durvīm, tepat aiz loga, lai, pastiepjot roku, ir iespējams tikt pie svaigām dillēm vai kraukšķīga redīsa. Bet kā tad tur īsti ir?

Izpētot raibu raibos resursus - sākot no wikipēdijas līdz ietekmīgu dārznieku viedoklim dažādos rakstos, raidījumos un instagramā, esmu apkopojusi galvenās atziņas par šo tēmu.

Izmērs

Par virtuves dārzu visbiežāk tiek uzskatīts dārzs 2- 20 kvm platībā. Būtībā, arī pilsētas dzīvokļa balkona kastes un podus var saukt par virtuves dārzu - ja vien tajās aug apēdamas lietas. Virtuves dārzs absolūtā mierā var dzīvot kastēs, zemās un augstās dobēs, podos un citos tam piemērotos priekšmetos novietotos gan horizontāli, gan vertikāli (pinterestā taču redzēti visādi brīnumi).

Plānotā raža

Visbiežāk virtuves dārza ražas apjoms ir paredzēts svaigam patēriņam nelielas ģimenes vajadzībām, bet ne konservēšanai vai pārstrādei ziemas krājumiem.  Es gan teiktu, ka tas atkarīgs no katra cilvēka ēšanas paradumiem, jo zinu, ka tad, kad ķirštomāts ražo tā pa īstam, apēst to ir diezgan grūti….

Atrašanās vieta

Virtuves dārzs var atrasties Rīgas centrā, Tavas vasaras lauku mājas pagalmā vai privātmājas teritorijā, tam īsti nav starpības, ja vien tas ir Tavas dzīvesvietas tuvumā. Jo galvenais virtuves dārza pielietojums ir produktu un garšaugu nokļūšana uz tava šķīvja pāris minūšu laikā. Tātad, kad brokastīs tev sakārojas tomātmaizi, Tu tomātu meklē nevis ledusskapī, bet, kamēr Mr. Lieliskais taisa kafiju un ziež uz maizes sviestu, esi paspējusi tikt pie svaiga un smaržīga tomāta no sava virtuves dārza. Idille…

Dizains

Tā kā virtuves dārzam raksturīga neliela platība un tas atrodas gandrīz Tavā istabā, tam raksturīga arī kārtība un smukums (šis, starp citu, ir ļoti svarīgs punkts). Bieži tās ir augstās dobes, kurās vienkopus aug gan gurķis, gan lauvmutīte. Tas var būt Tava balkona goda vietā iekarinātais ķirštomāts un arī dizainera radīta 2kvm mini siltumnīca Tavas terases stūrī. Galvenais - tas priecē acis un sirdi un papildina/turpina Tava mājokļa stāstu, aicinot tajā baudīt vasaras vakarus un svinēt svētkus.

Kopšana

Virtuves dārzs, ir tas, kuru Tu apmeklē katru vai gandrīz katru dienu. Noplūc salātus vakariņām, izrauj to vienu nezāli (kā gan tā tur gadījās?), aplaisti izkaltušo podu, uzrušini redīsu rindu. Tas neprasa stundām Tava laika, bet pa 5 - 15 min ik dienas.

Svarīgs punkts

Virtuves dārza filozofija sevī ietver sadzīvošanu un “draudzēšanos” un gudru saimniekošanu roku rokā ar vietējo faunu. Tātad - ziemā barojam putnus, lai vasarā tie rūpētos par kaitēkļu ierobežošanu, pārlieku bieži nerokam zemi augstajās dobēs, bet ļaujam sliekām dzīvot savu dzīvi, stādām puķes, lai bites un tauriņi apputeksnētu kultūraugus u.tml.

"Miers & Dārziņš" interpretācija

Mans virtuves dārzs ir daudz lielāks. Kādas 6 reizes lielāks, es teiktu. Tomēr es joprojām uzskatu, ka tas ir virtuves dārzs, jo manā galvā “dārzs” ir vagas, kaplēšana, rakšana, vanna ar gurķiem, kartupeļi ziemai. Kamēr manējais, lai arī nav dizainera radīts, dzīvo siltumnīcā un augstajās dobēs un tajā priecīgi satiekas gan dārzeņi un ziedi, gan bites un tauriņi, gan krupis Džonijs.

Vasaras rītos cauri rasai, vēl naktskreklā, rikšoju uz siltumnīcu pēc tomātiem, sasveicinos ar katru stādu, aplaistu, veltu tam tās 15 minūtes no sava rīta un pēc tam esmu gatava kafijai un lieliskai dienai.

Jā, un es noteikti uzstāju, ka visam ir jābūt smuki. Vēlams perfektās, simetriskās kompozīcijās, saskaņotās krāsās un enerģijās, bet ar kādu rebel izņēmumu, protams.

Kopumā es uzskatu, kāda starpība, kā to saucam - dārzs, virtuves dārzs vai dārza terapija, galvenais un svarīgākais, ka darām to ar prieku, nevis ar piespiešanos. Ka stādām un audzējam to redīsu vai gurķi, lai būtu nevis augstākā dzīvības forma, bet gan daļa no pasaules ritma, lai ēstu veselīgāk un lai būtu laimīgāki.

Lai jums Miers, lai jums Dārziņš, lai priekā gavilē sirds par katru kraukšķīgo redīsu un katru tauriņu, kurš mielojas verbena bonariensis ziedkopās.

Iedvesmai noteikti iesaku jums ielūkoties Līgas dārzā, viņai neapšaubāmi, ir viens no skaistākajiem, kāds Latvijā manīts! https://www.instagram.com/liganakts/?hl=en

Kopš neatminamiem laikiem mēs, hobijdārzkopji, dalāmies divās grupās - vieni ir pārliecināti, ka katru stādiņu jāizaudzē pašam, savukārt, otri - ka tirgū stādu izvēle ir raibu raibā un tur var nopirkt visu, ko sirds kāro.

Protams, abās pusēs ir sava taisnība, kā arī savi plusi un mīnusi.

Stādu audzēšana

Ja stādus audzē pats, skaidrs, ka ziemas miera periods tiek pavadīts pētot sēklu katalogus- gan tepat vietējos, gan ES, gan aizokeānijas piedāvājumu. Pētniecībai seko pasūtīšana un satraucošais gaidīšanas laiks. Februāris kļūst vēl satraucošāks, jo sākas chili, dažādu puķu un citu ilgi augošu kultūru sēšana. Pirmajiem stādiem pakāpeniski pievienojas vēlāk sējamās kultūras, paralēli tiek meklēta papildus vieta jau esošajiem stādiem, notiek piķēšanas, podošanas, kopšanas process, līdz brīdim, kamēr stādi var doties uz dobēm, siltumnīcu, terasi un puķu kasti.

Jārēķinās, ka šis ir laikietilpīgs un darbietilpīgs pasākums. To var pavadīt dažādas neveiksmes - sēklas neizdīgst, stādi iet bojā, ieviešas kaitēkļi, kā arī lielākais izaicinājums, atrast vietu visiem stādiem. Jārēķinās, ka palodzes būs pilnas ar podiņiem vairākos stāvos, kā arī, jāņem vērā, ka kaķi, suņi, papagaiļi var nebūt savienojami ar stādu audzēšanu mājas apstākļos.

Vēl gribu piebilst, ka, ja galvenais mērķis ir ietaupīt, tas ir diezgan nereāls mērķis. Kvalitatīvas sēklas maksā atbilstošu naudiņu, podiņi, stādu zeme, papildus apgaismojums (ja tāds nepieciešams), visādi citi papildus izdevumi, tajā skaitā ieguldītais laiks… Vārdu sakot, te stipri jāparēķina.

Kur tad ir tā burvība? Tajā maģiskajā procesā! Tajā, kā rodas dzīvība, kā no sēkliņas izaug mazs asniņš, tad stādiņš un pēc tam tomāts, kurš baro Tavu ģimeni līdz pat rudenim.

Tīri praktiski skatoties - es varu pati izvēlēties šķirnes, kuras mani uzrunā - visa pasaule man ir vaļā, jo sēklu piedāvājums ir ļoti plašs gan tiem, kuri mīl klasiskas vērtības, gan eksotisku eksperimentu cienītājiem.

Stādu pirkšana

Pēc vairāku mēnešu atpūtas no dārza, tad, kad zeme ir iesilusi, dobes sakārtotas, pavasaris ir klāt, Tu vienkārši ņem savu stādu grozu/kasti/somu, brauc uz tirgu un izvēlies vispievilcīgāko tomāta, gurķa, baklažāna utt. stādu. Tu nopērc tieši tik, cik Tev vajag. Tik lielu, cik vēlies un no pārdevēja, kurš Tev patīk vislabāk. Iespējams, Tev jau ir ilggadēja sadarbība ar kādu audzētāju un stādi jau ir Tev rezervēti. Nekāda stresa, nekādas mēnešiem garas ņemšanās, nekādu lieki iztērētu resursu (jo tie, kas audzē paši gandrīz vienmēr izaudzē par daudz…)

Stādu pirkšana ir gana ērts pasākums, tomēr te izpaliek tas satraucošais process un lepnums par “no sēkliņas līdz auglim”. Pircējs ir atkarīgs no stādu piedāvājuma tirgū, kas nozīmē, ka diez vai būs iespējami kādi neparasti eksperimenti, ja tādus pēkšņi iegribēsies. Stādu pircējs ir atkarīgs arī  no pārdevēja prasītās cenas - jo, ņemot vērā, ka resursu izmaksas pieaug, diez vai stādu cenas kļūs zemākas.

Stādus pērkot, vienmēr saglabājas risks, ka Tev “iesmērēs” - nekad nevari zināt tieši kas tur izaugs un vai tas šokolādes krāsas tomāts beigās neizaugs par briesmoni, kas pārņem visu siltumnīcu, bet neražo vispār (story of my life).

Stādu pircēju kategorijai gan vienmēr ir iespēja tikt pie stādiem, kurus kāds hobijdārzkopis ir izaudzējis par daudz. ;) Šajā gadījumā abas puses būs laimīgas, bet es iesaku stādus nekad neņemt bez maksas. Ja audzētājs nepieņem naudu, lūdzu, dod viņam pretī kādu siera gabalu, cieto desu, jaunus dārza cimdus, vai jebko citu, ko zini, ka šis cilvēks novērtēs - tici man, stādi augs labāk. Jo enerģijas apmaiņai ir jābūt uz abām pusēm.

Rezumējot

Dari tā, kā vislabāk Tev. Neskaties uz citiem, neskrien viņu pavadā, bet lēnu garu apdomā. Vai Tev ir laiks, vai Tev ir vieta, vai Tev ir saulainas palodzes? Ja nekad stādus neesi audzējusi, bet vienmēr par to domā, sāc ar mazumiņu- kaut ko vienu un vienkāršu. Samtenēm, piemēram, vai kabača stādiem - tikai pirms tam palasi, kad ir īstais laiks tos dēstiem sēt.

Un ja Tu, tāpat kā es, esi tai grupiņā, kuri audzē paši, neklausies tajā, cik “nesaprātīgi” tas ir, ka mājās bardaks un palodzes aizaugušas. Baudi, rušinies, eksperimentē, dari tā, kā jūti!

Lai mums miers, lai mums dārziņš, lai mums cieņa un mīlestība gan pret augiem, gan cilvēkiem.

Man bieži jautā, kā es plānoju savas dobes un to, ko tajās sēju un stādu. Kā izaudzēt tik, lai pietiek un kā neizaudzēt par daudz? Te tā atbilde ir un nav vienkārša reizē. Vienkāršā atbilde būtu - pēc pieredzes. Jūs teiksiet, ka tā pieredze kaut kā jāiegūst, vai ne?

Jā, un es, tā kārtīgi apdomājot, atradu dažus pieturas punktus, kurus ievēroju un pēc kā vados. Un tas tad varētu būt labs sākums. ;)

1.Kas tev kārojas katrā no gadalaikiem

Pēc kā stiepjas roka, ko liekat galdā svaigu, ko gatavojat, kas ir jūsu ikdienas ēdienkartē katrā no gadalaikiem?  Ja par katru no gadalaikiem izveidosi tādu īsu sarakstiņu, Tev dārzeņu dobes plānošana veiksies daudz labāk. Atbildot uz šiem vienkāršajiem jautājumiem, man, piemēram, ir pilnīgi skaidrs, ka redīsus vasarā mēs neēdam, fenheli neēdam vispār, tomāti ir topā visos gadalaikos, bet baklažāni mums tomēr garšo minimāli. Tāpēc tomātus es stādu, bet to vienu baklažānu, kuru Mr.Lieliskajam sakārojas satīt rullīšos ar fetas siera pildījumu, pilnīgā mierā un bez sirdsapziņas pārmetumiem var nopirkt arī tirgū.

2. Glabāšanas& pārstrādes iespējas

Man, piemēram, nav pagraba - attiecīgi kartupeļus ziemai audzēt man nav jēgas, piekritīsiet? Burkāniem gan man ir vieta pieliekamajā - vienai kastei, pārējos varu saldēt. Saldētava vispār ir mega lieta! Saldēt var daudz ko - nevajag pievienot konservantus un stundām stāvēt pie burkām, bet produkti ir gatavi lietošanai tad, kad tos vajag! Par pārstrādi runājot - lūdzu, godīgi atbildi sev, vai jūs tiešām ēdīsiet upeņu ievārījumu rītā un vakarā visu gadu, un tikai tad pieņem lēmumu , vai stādīt tos 20 upeņu krūmus. :D (Story of my life!) Līdzīgi ir ar kabačiem - lielisks dārzenis, bet es zinu, ka mūsu ģimenē meita kabačus neēd vispār, bet mēs ar Mr.Lielisko pa retam izcepam kabaču pankūkas vai pildīto kabaci. Nu, labi, ir arī viens kabaču sautējums un vieni ziemas salāti, kuros tos varu izmantot. Attiecīgi, es stādu 2 stādus un ar to ir pietiekami gan svaigai ēšanai, gatavošanai vasarā, ziemas salātiem un vistām arī.

3.Izmaksas no sēklas/stāda līdz dārzenim vs izmaksas pērkot no zemnieka/veikalā

Te būšu lakoniska - ja rozmarīns jāpērk veikalā, tur 3 zariņi maksā pie 2 eur. Garšaugi vispār veikalā ir dārgi. Audzēt pašam noteikti atmaksājas. Rozmarīns, timiāns, baziliks. Ā, un te vēl viens svarīgs mirklis - vai jums vienmēr ir pieejams tas veikals ar jūsu mīļākajiem produktiem?Bieži ir tā, ka lauku un mazpilsētas bodēs piedāvājums ir ļoti ierobežots.

Te piemērs no manas dzīves, kā es izsveru to sēt/nesēt dilemmu: mums, piem., cieņā ir bazilika pesto, bet veikala ir daudz par traku pārsālīts un, ja mēs ziemas periodā apēdam 2 l pesto, arī summa sanāk diezgan iespaidīga (nemaz jau nerunāsim par to, ka manā lauku bodē par tādu pestu pat dzirdējuši nav). Savukārt, sīpoli ir lēti un pieejami pat vismazākajās bodēs. Tāpēc es sīpolus stādu tik, lai pietiek vasaras ēšanai un tomātiem želejā. Glabāt ziemai man nav īsti kur, tāpēc atzīstos - ziemā sīpolus es pērku. Bet rozmarīnu un supergaršīgo bazilika pesto - nē, jo ar to man pilna saldētava! ;)

4. Vieta, kuru augs aizņem dobē

Šis punkts īpaši svarīgs tiem, kuriem maz vietas. Un tiem, kuriem vnk riebjas ravēt milzu teritoriju un bezgalīgi garas vagas- tāpēc viņiem ir kompakta izmēra dārzs (es, piemēram, esmu tieši šajā grupā). Piemēram, kāposti/puķkāposti - aizņem milzum daudz vietas. Viens puķkāposts aizņem aptuveni tikpat, cik viens līdz divi kabači, bet puķkāpostam tikai viena galviņa, kamēr kabacis nepārtraukti veido augļus… Domāju, jūs sapratāt to manu matemātiku. :)

5. Veģetācijas perioda ilgums

Apdomā, vai Tev ir/nav pacietība, piemēram, puraviem. Martā sēj sēkliņas, tad piķē, izstādi ārā tādus maziņus diedziņus, tad visu vasaru laisti un kop un gaidi līdz septembrim/oktobrim, kad tie izauguši tādā izmērā, kā esi pieradis pirkt veikalā. Dobē aizņem vietu visu šo laiku (redīsus tu būtu 3 ražas jau apēdusi…) un tagad, atbildi godīgi, cik puravus gada laikā jūs apēdat? Mēs kādus 10 gab., tāpēc ir gadi, kad puravus neaudzēju un viņiem paredzēto vietu atdodu kam ātraudzīgākam.

6. Vai jūs tiešām to visu apēdīsiet? #NeapēdZemeslodi

Teikšu godīgi, pavasaris man uzdzen stresu un paniku. Īpaši tas brīdis, kad citi sēj neskaitāmas paciņas ar tomātu sēklām, tad piķē, tad stāda simtiem stādu (un tāpat paliek vēl ko atdot draugiem, radiem, kaimiņiem…). Kāpēc man ir panika? Jo - es sēju 20 sēkliņas (nu rezervei +2), jo man siltumnīcā tomātiem atvēlētā vieta paredz 20 tomātu stādus! Tas mūsu 3 +1 + kaimiņu tante lielajai ģimenei ir pietiekami. Gan svaigai ēšanai, gan tomātiem želejā, gan zupas sagatavei ziemai. Vairāk mēs nevaram apēst un es nedomāju, ka man būtu jātērē resursi (pirmkārt, dabas, bet arī laika,  darba un naudas), lai audzētu jebko, ko vienkārši kādam atdot, jo nav, kur likt. Tas, manuprāt, nav saprātīgi un nav arī godīgi.  Un konservēt caurām naktīm, tērēt elektrību, cukuru un manus nervus 12 veidu māju tomātu mērcēm, kuras mēs tāpat neēdīsim, kādam būs jāatdod vai jāizgāž kompostā…. Es tam esmu par vecu. Un par slinku. Un par gudru.

7. Kultūrauga piemērotība jūsu specifiskajiem apstākļiem

Šo iemācās laikam ejot. Izņemot, ja esat ar agronoma vai kādu citu dārkopja izglītību, tad jums ir paveicies!

Es dzīvoju Zemgalē, “Latvijas maizes un rapšu graudu klētī”. Mums apstrādāts ir gandrīz katrs kvadrātmetrs un katrs nostūris. Un tas nozīmē, ka tad, kad zemnieki blakus laukos audzē rapsi, es varu nemēģināt izaudzēt kāpostus vai puķkāpostus. Jo kaitēkļi visu apēdīs. Varu nemēģināt audzēt cūku pupas, jo bez miglošanas tā ir neiespējamā misija un nekādi eko- šmeko-bio- zaļās ziepes u.tml. paņēmieni te īsti netrādā….

Vēl man ir ļoti smaga un mālaina zeme, tāpēc es burkānus audzēju augstajās dobēs un veidoju tiem piemērotāku, vieglāku augsni. Jo, kaimiņiem, piemēram, iepriekšējās ražas burkāni bija burtiski četrstūraini - tik ļoti tai mālainajā zemē tie bija iespiesti... Nu te tie apstākļi var būt visdažādākie - vai jums uzbrūk gliemeži, stirnas, ūdensžurkas? Zeme - mālaina, smilšaina, purvaina? Izplatītākās nezāles? Ūdens tilpnes/akas/urbuma tuvums? Vārdu sakot - jo labāk zināsiet "savu klientu", jo mazāk naudas, laika un nervu lieki iztērēsiet.

8. Šis bonusā. Sirdij!

Pāri visam - vienmēr, vienmēr vajag kaut ko sirdij. Smaržīgu, interesantu, eksotisku vai klasisku, bet kaut ko, ko tīri prakstiski Tev nevajag, bet ļoti gribas. Jo dārzs baro ne tikai mūsu vēderus, bet arī sirdi un dvēseli!

Lai mums miers, lai mums dārziņš, lai laiski un baudpilni vasaras vakari!

"Miers & Dārziņš" ir tāds virtuāls klubiņš, kurā es ieskaitu visus mūs - kuri rada mājas, dārziņus, dobes un pagalmus. Kuri klāj galdus uz laipas, siltumnīcās un zem ābeles. Kuri smagi strādā, kuri svin, kuri priecājas un kuri ilgojas. Kuri dzīvo īstu, kaut reizēm ne perfektu dzīvi un zina, ka nav labākas vietas par pašu radītām mājām.

Jo kamēr cilvēks rada dārzu, māju, pagalmu, viņa galvā valda miers un sirdī mīlestība.